 |
| foto: Napoleon Vier |
“Es redzēju eņģeli nostājamies manā kreisajā pusē miesīgā izskatā. Tos es neesmu pieradusi redzēt, izņemot retus gadījumus… Lai gan es redzu bieži eņģeļus, tomēr šie redzējumi ir garīgi, kā jau iepriekš esmu stāstījusi. Tas nebija liela auguma, bet visaugstākā mērā skaists – viņa seja liesmoja, it kā viņš būtu viens no tiem augstākiem eņģeļiem, kuri liekas esam viena vienīga uguns; tiem jābūt eņģeļiem, kurus mēs saucam par ķerubiem… Viņa rokā es redzēju garu zelta šķēpu, kura galā, likās, bija maza uguntiņa. Man likās, ka viņš to brīžiem iedur manā sirdī un caurdur manas iekšas. Kad viņš to izvilka, tad likās, ka arī manas iekšas viņš izvilka, un atstāja mani visu ugunī, ar lielu mīlestību uz Dievu. Sāpes bija tik lielas, ka es vaidēju; tomēr šo pārmērīgo ciešanu saldums bija tik pārplūstošs, ka es nekad nevēlētos būt brīva no tām”.
Svētā Terēze no Avilas (1515.-1582.g)
Tuvojoties Valentīndienai novēlu, lai "šķēpa" kustināšana sagādā baudu un ekstāzi.
Ierakstīt komentāru